Šo amerikāņu ārstu viedoklis par vēža cēloņiem un ārstēšanas metodēm var šokēt,

Šo amerikāņu ārstu viedoklis par vēža cēloņiem un ārstēšanas metodēm var šokēt,

Amerikāņu psihoterapeits lorenss leshans savā grāmatā "vēzis-pagrieziena punkts dzīvē. Ceļvedis cilvēkiem ar vēzi, viņu radiniekiem un ārstiem” Vēzis kā pagrieziena punkts: rokasgrāmata cilvēkiem ar vēzi, viņu ģimenēm un veselības aprūpes speciālistiem) sniedz pārsteidzošus secinājumus par šīs slimības cēloņiem un tās ārstēšanu.

Onkoloģija-nenāves slimība

Savā grāmatā l. Leshans dalās ar ideju, kas sākotnēji var izrādīt paradoksālu vai pat smieklīgu, lai gan tas ir viņa 30 gadus vecā ārsta prakses rezultāts: onkoloģija ir nemirstīga slimība. Turklāt šī slimība ir pagrieziena punkts cilvēka dzīvē, jo cilvēkam ir iespēja saprast to, par ko viņš ir sapņojis tikai iepriekš. Un beidzot cilvēks atgūst.

L. Leshans ir pārliecināts, ka vēzis ir tieši saistīts ar cilvēka iekšējo stāvokli. Ja kāda iemesla dēļ cilvēka dzīve zaudē nozīmi, viņa ķermeņa reakcija uz šo noliegumu var būt slimība ar vēzi.

Mediks pamanīja, ka ļoti bieži vēzis ietekmē tos cilvēkus, kuri sākotnēji dzīvoja ļoti aktīvi, un pēc tam, spiežot no apstākļiem, pazemināja spārnus. Tieši šie fakti pārliecināja ārstu, ka vēzis-pagrieziena punkts cilvēka dzīvē, kad ir nepieciešams izvēlēties-nomirt vai mainīt un pagrieziena citā veidā. Ja cilvēki atkal ir ieinteresēti dzīvē, viņi atgūst no vēža.

To pašu ideju viņa grāmatās pauž arī amerikāņu ķirurgs zēns sīgels. Viņš norāda-daudzos gadījumos, pietiek tikai, lai atgādinātu nāves tuvumu, ka cilvēks atklāj neticamas spējas sev un sāk tos pielietot-vienkārši tāpēc, ka "vairs nav laika".

Cilvēki bieži saka: "es ienīstu savu darbu. Es nekad nevēlējos būt inženieris. Jurista profesija nav par mani, es vienmēr sapņoju kļūt par mūziķi. Mana ģimenes dzīve mani nogalina. Jūs kādreiz izslēgt manu stundu arī. "Tiklīdz viņi uzzina, ka viņam ir nāvējoša slimība, daudzi saka:" nebūs gadi, un es miršu. Es darīt labāk, kas man patīk. Es uzlabošu ģimenes dzīvi. Beidzot es dodos uz ēģipti un redzēt piramīdas, jo es esmu sapņojis par to visu savu dzīvi. Es griezu vijoli. Es uzrakstīšu grāmatu."

Gadu vēlāk viņi saka: "jūs zināt, es nenomirju. Ārsts teica, ka audzējs pazuda. Dīvaini, kas notika? "Viņi patiešām uzskata, kas notika-viņi nav miruši, jo viņi sāka dzīvot.

Tātad, ja jūs uzskatāt, ka dzīve nenes prieku, nekavējoties mainīt to, vismaz tāpēc, ka jums nav iztikt. B. Siegels uzskata, ka šāda uzvedība ir nepieciešama nosacījums ilgstošai mūžībai un lieliskai veselībai.

Tiesa, viņš atceras, ka ne vienmēr ir iespējams radikāli mainīt dzīvi. Piemēram, cilvēkam var nebūt nav naudas izbraukt no pilsētas ziemeļu valstī un apmesties pie jūras. Anyway, b. Sīgels ierosina katram cilvēkam atrast savu veidu, kā pēc iespējas realizēt sevi, un lai to izdarītu, vispirms ir jāiemācās mīlēt pasauli. Ir iespējams palikt vecā darbā, tikai iemācīties būt laimīgam. Būtība ir iekšējā noskaņojums.

Mīlestība ir svarīga pati par sevi, mīlestība-kā dzīves veids, beznosacīta mīlestība, mīlēt-tātad, dot, negaidot neko pretī. Pēc kāda laika cilvēks uzskata, ka pasaulē nav laimīgāka cilvēka par viņu.

B. Siegels saka: "man ir teikts," es mīlēju, bet viņš man tajā pašā laikā neatbildēja. "Es smieties un atbildēt," es domāju kaut ko citu. Jūs skaitīt stundas par mīļoto personu un vēlas, lai tie tiks atdots jums. Bet tas ir absurds. Pārvēršot attiecības par nomācošu apņemšanos, mēs uzkrājam sūdzības, kas mūs nogalina."

Personai, kas nedara visu dzīvē, kuru ietekmē slimības, ir jāiemācās ārstēt dzīves nelaimi kā pirkstu slīpēšanu. Neveiksmes mācīt, lai jūs varat teikt, lai dusmīgs cilvēks: paldies jums, ka atvaļinājis mani no darba. Paldies, ka nesaprotu kļūt par manu sievu. Mana dzīve ir pagriezies citā virzienā, es esmu atradusi tās nozīmi un laimi."

Jo labāk mēs saprotam sevi, jo mazāk mēs spriežam pasauli. B. Zīgels uzsver-bērni neko nedara, viņi dzīvo tikai pēc sajūtām. Ja jūs lūgsiet bērnam zīmēt to, par ko viņš sapņo vai to, ko viņš vēlas audzināt, viņš to nekavējoties izdarīs. Bet ar ierosinājumu darīt to pašu pieaugušajam, viņš visticamāk atbildēs: "tas ir labāk, lai atliktu testu par nedēļu, lai domātu par to, ko es gribu no dzīves."

Savos semināros b. Siegels bieži uzdod dalībniekiem jautājumu: "ja es padarīju katrs no jums laimīgs tagad, ko tu dari tālāk?" lielākā daļa pieaugušo nezina, ko atbildēt. Mēs neesam pieraduši būt laimīgiem, un mēs esam dzimuši par to. Laimīgs cilvēks vienmēr ir veselīgs.

Mums visiem ir savs mērķis un sapņi, kas šķiet neiespējami. Dažreiz mēs kavējam laimes vēlmi visā mūsu dzīvē. Mēs atgūt, mainot savu dzīvi.

Lielisks piemērs ir lieta ar l. Leshana pacients roberts. Viņš bija labs speciālists, viņa veselība nesūdzējās, bet 65 gados. Nolēma pensijā. Roberts bija pārliecināts, ka savu brīvo laiku veltīs mazbērniem. Tomēr viņa dēls izšķīrās no sievas, aizvedot viņa mazbērnus uz citu pilsētu. Roberta dzīve zaudēja nozīmi. Viņš neko nedarīja, bez mērķiem nonāca ap māju, sajūtot vienaldzību, nogurumu un apātiju. Veselība strauji pasliktinājās, viņš ātri dzirdēja diagnozi-vēzi.

Nav zināms, kā roberta dzīve būtu izrādījusies, ja viņš nebūtu saticis doktoru l. Leshano. Jau pirmajās sarunās roberts saprata, ka ir zaudējis galveno stimulu dzīvē. Psihoterapijas sesiju laikā atklājās viņa praktiski aizmirsts interese par politiku. L. Leshans ieteica robertam pievienoties sociālo problēmu risināšanas organizācijai. Sazinoties ar jauniem cilvēkiem, jauni apņēmumi atguva vīrišķīgo darbību, kas deva jaunu spēku. Lai saglabātu labu formu, roberts sāka sportot. Viņam vienkārši nebija laika runāt ar ārstu. Audzējs pārtrauca augšanu, tad kopumā pazuda.

Vēl viens piemērs no ārsta l. Prakse leshan. Natālija piedzima un uzauga brazīlijā, viņa ļoti mīlēja savu valsti. Kādā brīdī viņa kopā ar ģimeni nolēma doties uz londonu. Viņas vīrs ir dzejnieks, kuru dzejoļus neviens nav izdrukājis, un divām meitenēm, kuras sapņo kļūt par aktrisēm londonā, būs arī vairāk karjeras iespēju. Lai dotu meitenēm izglītību un vīram iespēju visu laiku veltīt dzejai, natālija pēc profesijas nesaņēma darbu. Viņai bija jāstrādā nepopulārs darbs. Katru rītu sieviete negribīgi piecēlās un devās uz darbu. Visa viņas dzīve sastāvēja no rūpes ģimenes, viņa visu darīja mehāniski, un viņa aizmirsa sevi.

49. gadā natālija atklāja krūts vēzi ar progresīvām metastāzēm. Prognozes bija neapmierinošas. Sieviete pietuvojās l. Leshan, viņš bija viņas pēdējā cerība. Pēc garas sarunas l. Leshans teica: "kāpēc jūsu ķermenis cīnās par dzīvi, ja dzīve ir tikai sabojājusies rutīna un garlaicība jums, ja jūs jau sen esat aizmirsuši sevi? Ja jūs mirst ātri, jūsu mīļie būs rūpēties par sevi, bez jums, lai atrisinātu savas problēmas. Tātad vai nav labāk izmantot pēdējo dzīves piedāvāto iespēju-kādu laiku aizmirst citu problēmas un koncentrēties uz sevi? Jūs izdarījāt kļūdu pirms 10 gadiem, tad labot to tagad."

Un natālija devās uz dzimto brazīliju. Viņa pa pludmali staigāja basām kājām, peldējās jūrā, atrada darbu un atkal sāka mācīt mazus bērnus, kurus viņa ļoti mīlēja. Iepriekš zāles un ieteicamā uztura nepalīdzēja, un tagad deva lieliskus rezultātus. Natalija sāka sagaidīt. Sieviete bija ļoti pārsteigta, uzzinot, ka tiklīdz viņas vīram un meitenēm bija jāatrisina savas problēmas paši, viņi tos atrisināja.

L. Leshana domā katrs cilvēks uz zemes ir veltīts savām darbībām. Veicot to, viņš palielina savas spējas un jūt milzīgu apmierinātību ar dzīvi. Ja cilvēks nav viņa vietā, dzīve viņam nedod prieku. Šajā gadījumā, pat ja ārēji dzīve šķiet veiksmīga, reakcija uz to var būt vēzis.